Pirmais ieraksts

Šis blogs būs vieta manām pārdomām par zinātni, sabiedrībā aktuālām tēmām un citām lietām. Dažreiz uzrakstīšu kaut ko populārzinātnisku, dažreiz – kaut ko par to, kā Latvijā vajadzētu organizēt zinātni un augstāko izglītību. (Esmu gan dzirdējis vadītāju-vizionāru vīzijas reformām, gan arī uz vietas savā darbavietā redzējis, kas no tām sanāk praksē. Līdz ar to ir sakrājušies šādi tādi novērojumi un pārdomas.) Dažreiz – vienkārši pārdomas par to, kas šobrīd sabiedrībā ir aktuāls.

kemeri un jurmala 012

 

Esmu dažas reizes šādas pārdomas rakstījis Facebook’ā, bet blogs, kur viss ir vienuviet, šim mērķim ir piemērotāks nekā FB, kur pārdomu gabali sajūk ar ceļojumu bildēm, priekā ieteiktiem delfu rakstiem par Latvijas sportistu uzvarām un vēl daudz ko citu. Tāpēc turpmāk rakstīšu šeit.

Būs arī blogs angliski – par zinātniskām lietām, kurām vismaz 98% no iespējamajiem lasītājiem atrodas ārpus Latvijas robežām.

Pagaidām pārpublicēšu no FB savas pārdomas par “Dogo lietu”. Te ir 1. daļa un te – 2. daļa. Iespējams, ka drīz būs arī kaut kas jauns. Pārāk bieži nerakstīšu – varbūt reizi mēnesī vai divos.

 

Advertisements

Aktuālā tēma par zinātnes finansējumu – valsts pētījumu programmas vai granti?

Nākošajās divās nedēļas tiks pieņemts būtisks lēmums par zinātnes finansējumu. Dalot to nelielo naudu, kas valsts budžetā paredzēta zinātniskajiem pētījumiem, ir divas galvenās shēmas:

  • fundamentālo un lietišķo pētījumu projekti (FLPP);
  • valsts pētījumu programmas (VPP).

IZM plāno nākamajā gadā pārdalīt finansējumu par labu FLPP. Zinātnieku viedokļi dalās: Latvijas Zinātnes Padomes (LZP) vadība un Latvijas Jauno Zinātnieku Apvienība (LJZA) ir par, bet Zinātņu Akadēmijas vadība un vairāku VPP vadītāji – pret.

Viedoklis īsumā: pirmkārt, šī ir būtiska lieta. Jautājums izklausās tehnisks un tikai speciālistiem saprotams, bet finansējuma sadales principi nosaka, vai nauda nonāks tur, kur tā dos vienlielāko atdevi.

Otrkārt, es viennozīmīgi atbalstu IZM un LZP priekšlikumu. Domājot par to, kā Latvijā būtu jāsadala zinātnes finansējums, esmu nonācis pie ļoti līdzīgiem secinājumiem.

Tagad sīkāk. Mēs bieži runājam par zinātnes prioritātēm, bet Latvijā katrā pietiekami lielā nozarē – vai tā būtu datorzinātne vai bioloģija vai ekonomika zinātnes līmenis ir ļoti raibs, no ļoti laba līdz diezgan vājam. Un jautājumam būtu jābūt: kā mēs panākam, lai finansējums katrā nozarē nonāktu pie tiem, kas ar to spēs izdarīt visvairāk?

Valsts pētījumu programmas (VPP) savā pašreizējā formā šī mērķa sasniegšanai īpaši nepalīdz. VPP deklarētā vīzija ir valsts pasūtījums zinātniekiem. Reāli tas notiek tā – VPP ir ļoti liels projekts, kur iesaistīts liels skaits zinātnieku (50, 100 vai pat 200), valsts nosaka vispārējo virzienu (piemēram, IKT vai lauksaimniecība), bet zinātnieki piepilda programmu ar to saturu šajā virzienā, ko viņi var piedāvāt.

Daudzos gadījumos VPP saturu lielā mērā nosaka tās vadošais zinātnieks vai vadošā institūcija/institūcijas. Tas var novest pie 2 nopietnām problēmām.

Pirmais variants – tiek mēģināts atbalstīt visus, ko vien var atbalstīt. Finansējums tiek “izsmērēts” pa lielu daudzumu tēmu un pētnieku grupu, nevienai tēmai vai cilvēku grupai nesaņemot pietiekamu atbalstu.

Otrais variants – programmas vadītājs vai neliels cilvēku “kodols” novirza būtisku daļu finansējuma sev tuvām tēmām vai pētnieku grupām.

Abos gadījumos nonākam pie tā, ka būtisku atbalstu saņem jau ilgus gadus pastāvošas pētījumu tēmas, arī tad, ja tās ir sevi izsmēlušas. Jaunam perspektīvam zinātniekam (piemēram, man tādam, kāds es biju pirms 10 gadiem atgriežoties Latvijā) ar jaunu tēmu šajā VPP struktūrā iekļūt ir grūti. Struktūra atbalsta tos, kas jau ir sistēmas iekšpusē un atražo idejas, kuras ir pastāvējušas jau ilgu laiku.

Lietas, ko šeit vajadzētu mainīt:

  • sistēmai vajadzētu labāk atšķirot perspektīvus pētījumus no savu laiku nodzīvojušām idejām (ja tie abi ir sasaiņoti kopā megaprojektā ar 100 pētniekiem, tad vērtētājiem ir izvēle vai nu atbalstīt visu, kas tur sasaiņots kopā vai neko);
  • jādod vairāk iespēju jauniem zinātniekiem vai zinātniekiem no ārpuses ar jaunām idejām, kuriem nav spēcīgas “administratīvās aizmugures”;

Kā to panākt?

Ja man liktu izstrādāt jaunu sistēmu VPP vietā, es tās aizstātu ar nelielu projektu konkursiem par noteiktu tēmu (piemēram, IKT vai biomedicīnu). Tāpat kā VPP gadījumā, tiktu atbalstīta noteikts pētījumu virziens, bet citādā veidā. Nevis caur vienu mega-projektu (kura organizēšana pārvēršas par vingrinājumu politiskās bloķēšanās mākslā), bet caur daudziem mazākiem projektiem. Tas ļautu labāk atlasīt tās zinātnieku grupas, kas tiešām pelnījušas atbalstu un palīdzētu jauniem spējīgiem zinātniekiem ar jaunām tēmām.

Latvijā līdzīgā veidā jau funkcionē FLPP, kur nelielus projektus vērtē neatkarīgi starptautiski eksperti. Es to uzskatu par labāko zinātnes naudas sadales shēmu Latvijā un, ja mēs virzāmies uz līdzīgiem principiem VPP, tad ir jēga šīs shēmas apvienot. Labāk viena shēma ar lielāku resursu daudzumu, nevis divas ar mazu.

Būtiska lieta, ko tad varēs panākt: šobrīd nelielā naudas daudzuma dēļ FLPP konkursi notiek reizi 3-4 gados. Apvienojot shēmas, projektu konkursi notiktu katru gadu. Tas dotu iespējas:

  • zinātniekiem, kam konkrētā gadā konkursā nedaudz nav paveicies (neatstājot viņus bez finansējuma uz 3-4 gadiem);
  • jauniem zinātniekiem, kas tikai uzsāk savu karjeru (nav jāgaida 3 gadus līdz tuvākajam konkursam un jāmeklē ietekmīgāku zinātnieku atbalsts uz šo laiku).

Tas ir arī tas, kā lietas notiek pasaulē – Latvijas “konkurss tikai reizi 4 gados” pasaules kontekstā ir visai neparasta parādība.

Kopsavilkums: atbalstu un uzskatu par ļoti vajadzīgu.

Ja ir jautājumi par personisko ieinteresētību: FLPP projekta man nekad nav bijis. Šobrīd vadu vienu no VPP, bet uzskatu, ka šīs programmas pašreizējā izskatā nav labs veids (ļoti trūcīgā un nepietiekamā) zinātnes budžeta sadalei.

Labojums Dogo aprēķinos – suņa varbūtība saslimt pieaug starp 63 un 115 reizēm

Pirms dažām nedēļām es FB uzrakstīju aprēķinu par Dogo un suņu saslimšanu ar barības vada dilatāciju (megaesophagus). Toreiz es rakstīju, ka Dogo ēd 40% no visiem Latvijas suņiem, bet starp saslimušajiem Dogo ēd veseli 94% un, parēķinot proporcijas, sanāk, ka sunim, kas ēd Dogo, risks saslimt ar šo nāvējošo slimību ir 23 reizes lielāks nekā sunim, kuru ar Dogo nebaro.

Gribu labot kļūdu. 40% no visiem Latvijas suņiem Dogo neēd. Šis bija pirmais skaitlis, ko es redzēju diskusijās par Dogo, un es to pirms izmantošanas aprēķinos īpaši nepārbaudīju. Vairāk lasot par šo tēmu, konstatēju, ka Dogo ražotājs “Tukuma straume” parasti nosauc krietni mazākus skaitļus par savu tirgus daļu Latvijā. Šajā intervijā viņi saka, ka Dogo tirgus daļa Latvijā ir starp 12% un 20% un gandrīz visās citās viņu intervijās skaitļi ir līdzīgi.

Šos mazākos skaitļus apstiprina arī Janas Simanovskas atrastie Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati, saskaņā ar kuriem “Tukuma straume” saražo 12% no Latvijā pārdotās suņu un kaķu barības. CSP nav datu par to, kas sanāk, ja skaita tikai suņu daudzumu, bet redzot 12% skaitli suņu un kaķu barībai kopā, neizskatās ticami, ka suņu barībai “Tukuma straumes” daļa būtu lielāka par 20%. Un mēs nonākam pie tā paša “starp 12% un 20%”. Tie, kam ir pieeja neatkarīgu tirgus pētījumu datiem, arī apstiprina līdzīgu skaitli.

Tātad mans aprēķins jākoriģē. Ja Dogo tirgus daļa suņu barībai ir starp 12% un 20%, tad sunim, kas ēd Dogo, risks saslimt ir nevis 23 reizes lielāks, bet starp 63 un 115 reizēm lielāks. Un izskaidrot suņu saslimšanu ar nevienam nezināmu faktoru, kas nav Dogo barība, kļūst vēl grūtāk.

[Pirmoreiz publicēts Facebook 1.06.2016]

Matemātiķa pārdomas par to, vai Dogo suņu barība izraisa suņu saslimšanu

Skaitļi. Pēc presē izskanējušās informācijas:
– ar Dogo tiek baroti aptuveni 40% Latvijas suņu, netiek baroti – 60%.
– starp saslimušajiem, ar Dogo baroti 94%, netiek baroti – 6%.

Proporcijas. Ja saslimušaie suņi ir x procenti no visiem Latvijas suņiem, tad
– starp suņiem, ko baro ar Dogo, saslimušo ir 94*x/40 = 2,35*x procenti
– starp suņiem, ko nebaro ar Dogo, saslimušo ir 6*x/60 = 0,1*x procenti.
Suņa iespēja saslimt ar barības vada dilatāciju/megoesophagus, ēdot Dogo, pieaug 23,5 reizes.

Iespējams, vēl vairāk – profesore Ilze Matīse-Van Houtan, kas vadīja pētījumu par suņu saslimšanu, intervijā saka, ka slimība ir saistīta nevis vienkārši ar Dogo barību, bet konkrētu tās paveidu. Ja tā, tad 23,5 reižu vietā ir 50, 100 vai 200 reizes – atkarībā no tā, cik populārs ir šis konkrētais Dogo paveids.

Kā pasniedzējs, kurš vairākkārt mācījis varbūtību teoriju, es ļoti labi apzinos principu “korelācija nenozīmē cēloņsakarību”. Daži piemēri.

1. Easyjet lidmašīnas nokavējas 12,3% no visiem reisiem. Lufthansa nokavējas 12,9% gadījumu. Vai tas nozīmē, ka Lufthansas darbinieki ir mazāk punktuāli? Ne obligāti. Varbūt Lufthansa vienkārši vairāk lido no pārslogotām lidostām un tāpēc viņu lidojumi kavējas.

2. Ja slimnīcā A pacienti nomirst par 10% biežāk nekā slimnīcā B, vai tas nozīmē, ka tur strādā slikti ārsti. Nē, varbūt slimnīcai A ir ļoti labi ārsti, bet pie viņiem ved pacientus ļoti smagā stāvoklī, kurus grūti glābt.

Vispārīgi: katru reizi, kad es dzirdu “produkts X samazina Jūsu iespējas saslimt ar Y par tik un tik %”, man kā matemātiķim galvā noskan jautājums. Tiešām samazina? Vai varbūt vienkārši produktu X pērk tie cilvēki, kas vairāk rūpējas par savu veselību un tāpēc slimo mazāk, neatkarīgi no tā, vai viņi lieto šo produktu vai nē?

Šis ir tas, par ko savā Delfu versijā raksta BIOR institūta vadītājs Aivars Bērziņš, lietojot zinātniskus terminus “confounding factor” un “proxy”.

Vai tas attiecas uz Dogo gadījumu? Blakusfaktori bieži izskaidro situācijas, kad saslimstība atšķiras par 10% vai 20%.

“Nezināmais faktors”, kas ir tik cieši saistīts ar Dogo suņu barību, ka palielina saslimšanas risku 23 reizes (vai 50 vai 100 reizes) un nav pati Dogo suņu barība? Galīgi neizklausās ticami.

Otra iespējamā problēma ar Dogo pētījumu, uz ko norāda Ksenija Andrijanova: rezultāti nav statistiski apstrādāti, iespējamas pašizlases problēmas. Jā, problēmas ar statistiku ir iespējamas. Bet, lai radītu 23 reižu (vai 50 vai 100 reižu) atšķirību, tur ir jābūt nevis vienkārši problēmām ar statistiku, bet mega-mega-problēmām.

Vienā rindkopā: kaitīgas vielas Dogo barībā pagaidām atrastas nav. Bet 23 reižu atšķirība ir ļoti nopietns netiešs pierādījums, ka ar šo barību varētu būt problēmas. Un tas, ka var eksistēt “nezināmie faktori”, te nav adekvāts pretarguments. Ja man būtu suns – nepirktu Dogo.

[Pirmoreiz publicēts Facebook 13.05.2016]